Kartējot Krievijas Decentralizāciju

Story in English, Geschichte auf deutsch, Cuento en español, Histoire en français, Storia in italiano, Lugu eesti keeles, Pasakojimas lietuvių kalba, Разказ на български, Historia po polsku, Қазақ тілінде әңгіме, Оповідь українською, Рассказ на русском, القصة بالعربية

Stāstu sarakstījis Janušs Bugajskis (Janusz Bugajski)

Ilustratore Maryna Lutsyk

Krievijas Federācijas iziršana būs trešais imperiālā sabrukuma posms pēc padomju bloka izjukšanas un Padomju Savienības iziršanas 90. gadu sākumā. Tas arī vēstīs par vēl vienu “nemieru laiku” (smutnoje vremja) – politiskās krīzes un haosa periodu, kādu Maskavija piedzīvoja 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā un kāds tika atkārtots, cariskajai Krievijai sabrūkot Pirmā pasaules kara laikā. Tomēr atšķirībā no 17. un 20. gadsimta mūsdienu Maskavai trūkst spēju un ģeopolitisko iespēju atjaunot Krieviju kā kontinentālu impēriju.

Krievijas Federācija, Maskavas atlikušo valdījumu mantiniece, ir neveiksmīga valsts ar nepilnīgu nacionālo identitāti. Tā nav spējusi pārveidoties par nacionālu, pilsonisku vai pat efektīvu imperiālu valsti. Krievijas daudzās nepilnības saasina vairāki faktori, tostarp atkarība no eksporta ieņēmumiem, kuru pamatā galvenokārt ir fosilais kurināmais, sarūkoša ekonomika ar nelielām izaugsmes vai globālās konkurētspējas perspektīvām un pastiprināti reģionālie un etniskie nemieri. Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī paātrināja valsts izjukšanas procesu, nesasniedzot Kremļa izvirzītos mērķus un izraisot ievērojamus militāros zaudējumus, kā arī postošas starptautiskās ekonomiskās sankcijas.

Lai gan Krievijas 1993. gada konstitūcijā valsts ir definēta kā federācija, patiesībā tā ir centralizēta neoimperiāla konstrukcija, kas integrēta, pamatojoties uz administratīvu proklamāciju, nevis brīvprātīgu vienošanos. Mākslīgā valsts tuvojas režīma cikla beigām, kurā politiskais status quo kļūst arvien nedrošāks. Tik daudz asu vienlaicīgu krīžu nav bijis kopš Padomju Savienības sabrukuma, tostarp valdības nespēja nodrošināt ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, pieaugošās atšķirības starp Maskavu un federālajiem reģioniem, padziļinātā neuzticēšanās Maskavas pārvaldībai, ierobežotā masu represiju efektivitāte un draudošā militārā sakāve vai iestigšana uz nenoteiktu laik periodu Ukrainā.

Spiediena pastiprināšanās

Lai pagarinātu savu izdzīvošanu, Krievijai ir jāattīstās par īstu federāciju. Taču tā vietā, lai īstenotu decentralizāciju, kas atbilstu atšķirīgu etnisko un reģionālo interešu centieniem, Krievijas valdība nodarbojas ar visaptverošiem ierobežojumiem. Pieaug nepatika par Maskavas patvaļu, ieceļot reģionālos gubernatorus, piesavinoties vietējos resursus, nepietiekami reaģējot uz COVID-19 pandēmiju un citām ārkārtas situācijām valstī, kā arī par aizvien pieaugošo upuru skaitu karā pret Ukrainu, jo īpaši starp nekrievu tautību iedzīvotājiem. Lai gan režīms ir apsēsts ar protestu novēršanu vai apspiešanu, vienlaicīgas krīzes vairākos attālos reģionos var pārslogot Maskavas represīvo aparātu vai tās spēju sniegt ekonomisku palīdzību, lai kontrolētu nemierus.

Kremlis baidās, ka varētu atkārtoties Ukrainu un Gruziju satricinājušās “krāsainās revolūcijas”, kad tika gāztas korumpētas autoritāras valdības, jo tās vairs nespēja novērst sabiedrības protestus pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Masveida demonstrācijas Baltkrievijā 2020. gada vasarā saistībā ar klaju vēlēšanu rezultātu viltošanu atspēko vispārpieņemto viedokli par pasīvo Baltkrievijas sabiedrību, kas ir plaši izplatītā Krievijas iedzīvotāju tēla spoguļattēls. Lai gan protesti Baltkrievijā galu galā tika apspiesti, sabiedrības nemieru pamatcēloņi netika novērsti.  Demonstrācijas un uzbrukumi valdības ēkām Kazahstānā 2022. gada janvārī kalpoja kā vēl viens brīdinājums Maskavai, ka kūsājošas sabiedrības dusmas var pēkšņi eksplodēt un strauji izplatīties. Šķietamo stabilitāti nevar uzskatīt par pašsaprotamu, un tāds notikums kā cenu pieaugums vai viltotas vēlēšanas var aizkurināt sabiedrības prasības pēc plašākām politiskām pārmaiņām.

Krievijas Federācija saskaras ar akūtu eksistenciālu paradoksu. Tas kļūs vēl krasāk izteikts, tuvojoties Vladimira Putina prezidenta pilnvaru termiņa beigām, neatkarīgi no tā, vai tas tiks pagarināts konstitucionāli, ar viltotu vēlēšanu palīdzību. Centralizācija un represijas bez ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes palielinās sabiedrības pretestību un radīs nemierus, savukārt liberalizācija un decentralizācija arī novestu pie valsts sabrukuma. Bez politiskā plurālisma, ekonomikas reformas un reģionālās autonomijas federālā struktūra kļūs arvien vairāk nevadāma. Tomēr, pat ja tiktu veiktas demokrātiskas reformas, vairāki reģioni varētu izmantot iespēju atdalīties. Vardarbīgu konfliktu izredzes var samazināties, ja tiks veiktas sistēmiskas reformas, savukārt vardarbīgu konfliktu izredzes būtiski palielinās, ja reformas tiks bloķētas uz nenoteiktu laiku.

Valstij slīdot uz iekšējiem nemieriem, pieaugoša iedzīvotāju daļa pašreizējo federālo sistēmu uzskatīs par nelikumīgu. Tad var īstenoties virkne iekšzemes scenāriju, kas virzīs valsti uz sadrumstalotību, tostarp saasināsies cīņa par varu elites iekšienē un konflikti starp Kremli un reģionālajām valdībām, var rasties frakciju nesaskaņas “siloviku” iestādēs un sabrukt centrālā kontrole pār vairākiem valsts reģioniem.

Daudznacionālās federācijas varas struktūra ir trauslāka nekā Padomju Savienībā, jo pārāk lielā mērā paļaujas uz viena līdera personu un nepastāv paredzama un likumīga pēctecības nodrošināšanas metode. Turklāt Krievijā vairs nav visaptveroša komunistiskās partijas aparāta, kas varētu nodrošināt relatīvi līganu vadības maiņu. Demokrātiska pāreja ar vēlēšanu palīdzību valdošajai kliķei nav pieņemama, jo tā radītu vēl lielāku neskaidrību par Krievijas nākotni. Demokrātiskas sistēmas izveide pēc Putina nāves tagad varētu būt pat mazāk iespējama nekā 20. gs. deviņdesmitajos gados. Cerības uz patiesu valsts mēroga demokrātiju nav lielas, iestādes ir bezsaturīgas, alternatīvas politiskās partijas ir vājas un pilsoniskā sabiedrība tiek apspiesta. Lai veidotos saskanīga politiskā elite visas valsts līmenī, nepieciešams laiks, un šādu procesu var apdraudēt un izjaukt autokrātiski, nacionālistiski un populistiski spēki.

Daudz ticamāka perspektīva ir plaisu padziļināšanās politiskās struktūras iekšienē, pieaugoši izaicinājumi varas hierarhijai, centrālās kontroles vājināšanās un politisko plaisu paplašināšanās. Nacionālā identitāte un etniskā sašķeltība var veicināt separātismu, bet separātistu noskaņojums var attīstīties arī viena etnosa iekšienē, ja atsevišķos reģionos pastāv dažādas pretenzijas pret centrālo valdību vai aprēķināts, ka atdalīšanās būtu ekonomiski izdevīga. Sākotnējie valsts integritātes apdraudējumi var būt pakāpeniski un nevardarbīgi, lai gan nevar izslēgt arī vardarbīgus scenārijus. Tas var novest pie dažu federālo vienību pilnīgas atdalīšanas un citu apvienošanas jaunās federālās vai konfederālās struktūrās.

Jebkurai no 22 etniskajām republikām virzoties uz atdalīšanos, visticamāk, pieaugs to reģionu pašnoteikšanās prasības, kur etniskie krievi ir vairākumā. Tas ievērojami vājinās centru un mazinās iespēju saglabāt autokrātisku valsti. Piemēram, 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās Padomju Savienības sabrukums, 40 % reģionu, kuros pārsvarā dzīvoja etniskie krievi, pieprasīja lielāku autonomiju, un daži no tiem centās panākt etniskajām republikām līdzīgu suverenitāti. Pastiprināts reģionālais aktīvisms var būt sarunu taktika, lai no centra iegūtu finanses vai citus resursus. Tomēr separātistu kustības bieži sākas ar prasībām pēc ekonomiskās decentralizācijas un pēc tam saasinās, reaģējot uz centrālās valdības rīcību un strauji pieaugošām elites un sabiedrības vēlmēm.

Nemierus izraisošie faktori

Galvenais valsts dezintegrācijas virzītājspēks būtu militāra sakāve vai ilgstošs militārais strupceļš, par ko iekšzemē tiktu plaši vainots Kremlis. Sabiedrības piekrišana un režīma izdzīvošana Putina valdīšanas laikā arvien vairāk balstās uz agresīvu ārpolitiku, teritoriālo revizionismu, patriotisku militārismu un pret Rietumiem vērstu propagandu. Liela neveiksme vai strupceļš Ukrainā, kas saistīts ar ievērojamiem upuriem, izraisīs pretestību Putina politikai, veicinās cīņu par varu, lai viņu nomainītu, stimulēs tautas sacelšanos pret diskreditēto vadību un izgaismos valsts uzkrātās neveiksmes. Cara impērija sabruka karā ar impērisko Vāciju Pirmā pasaules kara laikā, savukārt padomju impērija sabruka pēc neveiksmīga kara Afganistānā. Kremļa bijušajam galvenajam ideologam Vladislavam Surkovam, iespējams, taisnība, kad viņš 2021. gada novembrī publicētā rakstā apgalvo, ka tad, ja Krievija neveiks veiksmīgu impērisku ekspansiju, tā kā valsts beigs pastāvēt.

Krievijas vadītāji arī baidās no spontāniem sabiedrības nemieriem, par ko liecina pārspīlētā reakcija uz miermīlīgiem ielu protestiem un pastāvīgie mēģinājumi likvidēt visu veidu organizētu opozīciju. Amatpersonas apzinās, ka sabiedriskās domas aptaujas nav drošs sabiedrības noskaņojuma barometrs. Daudzos valsts reģionos tās veic reti, tās atspoguļo nevēlēšanos atklāt patiesos noskaņojumus un var mainīties neparedzamos virzienos, ja saasinātos krīze, un rastos iespaids par režīma nestabilitāti. Turklāt, tā kā vēlēšanu rezultātus vilto valsts aktori, amatpersonas nevar precīzi novērtēt sabiedrības politiskās vēlmes, un tas veicina “varas vertikāles” bažas par pašreizējās sistēmas ilgmūžību. Tas, kas šķiet apātija, izvairīšanās un pat bezcerība vairuma iedzīvotāju vidū, var strauji pāraugt naidā un agresijā pret varu.

Nemieru izplatīšanos var veicināt vairāki faktori, un par tiešo izraisītāju var kļūt kāds liels notikums vai virkne mainīgu krīžu. Te var būt darīšana ar spēcīgu ekonomisko dimensiju ar plašu sabiedrības neapmierinātības spektru: padziļināta lejupslīde, strauji augoša inflācija, algu kavējumi, neatbilstoši mājokļi, vides iznīcināšana, infrastruktūras sabrukums, sociālo pakalpojumu pasliktināšanās un strauji augošs bezdarbs. Kremļa apliecinājumi, ka ekonomikas lejupslīde ir tikai īslaicīga parādība, tiks uztverti kā tukši, ja tā būs ilgstoša un dziļa. Pat tradicionāli valdību atbalstošie vecāka gadagājuma iedzīvotāji un mazāko pilsētu, mazpilsētu un lauku rajonu iedzīvotāji jutīsies arvien vairāk Maskavas pamesti un apkrāpti. Vietējie politiskie aktori apsūdzēs federālo valdību ekonomiskā ekspluatācijā un uzsvērs valsts birokrātu parazītismu un patvaļu uz sabiedrības labklājības rēķina. Lai gan protesti var būt spontāni un sākotnēji neliela mēroga, tie var arī pārtapt sniega bumbā un apvienot daudzas uz atsevišķiem jautājumiem orientētas kampaņas.

Putina režīms pēdējās divas desmitgades ir pavadījis, pārliecinot iedzīvotājus, ka valdošajai sistēmai nav dzīvotspējīgas alternatīvas. Tomēr saikne starp protestiem un ekonomiskajiem apstākļiem var uzliesmot, ja sabiedrība piedzīvo pastāvīgu lejupslīdi, nevis vienkārši “stagnāciju”, ja nevienlīdzība starp bagātajiem un nabadzīgajiem kļūst arvien redzamāka un ja izplatās valsts pārvaldes iestāžu slikta pārvaldība un korupcija. Lai novērstu revolūciju, administrācija var ieviest dažādus pasākumus, tostarp steidzamu ekonomisko pabalstu nodrošināšanu galvenajām iedzīvotāju grupām vai masveida represijas vienā vai vairākos reģionos. Lai apspiestu sabiedrības nemierus, var arī mēģināt īstenot ierobežotas decentralizācijas programmu. Mēģinot izveidot funkcionējošu federāciju, tiks pārbaudītas republikas un reģionu suverenitātes robežas, un vairāki reģioni saskatīs iespēju īstenot maksimālistisku programmu laikā, kad centrālajā līmenī valda apjukums.

Mēģinājumi nomierināt nestabilākos valsts reģionus, izmantojot ekonomiskos stimulus, varētu izraisīt bumeranga efektu. Selektīvie ekonomiskie ieguvumi var izraisīt neapmierinātību citos reģionos un pārliecināt tos, ka masveida opozīcija Kremļa politikai var būt ienesīga, palielinot valsts finansējumu. Politiskās koncesijas vietējiem līderiem un administratīvā decentralizācija mudinās gubernatorus rīkoties patstāvīgāk un censties panākt plašāku autonomiju. Palielināti resursi un pilnvaras etniskajām republikām varētu arī uzkurināt Krievijas etnisko nacionālismu, ko izraisa naidīgums pret tādām nacionālajām republikām, piemēram, Ziemeļkaukāzā, kuras tiek uzskatītas par Maskavas favorītēm. Tas var vai nu pastiprināt aicinājumus pēc lielākas centralizācijas un etnisko republiku likvidēšanas, vai arī provocēt prasības izveidot atsevišķu Krievijas etnisko nacionālo republiku.

Režīma spējas ieviest masveida represijas visā valstī vai pat vairākos nemierīgos reģionos vienlaikus izrādīsies nepietiekamas. Vairākos reģionos var izcelties streiki un cita veida protesta akcijas, kurās darbinieki protestē pret zemām vai nemaksātām algām, sliktiem darba apstākļiem, pieaugošām cenām un dzīves līmeņa pazemināšanos. Pieaudzis haoss izraisīs masu protestu un policijas represiju uzplūdus un atplūdus. Policijas uzbrukumi miermīlīgām manifestācijām var izraisīt radikalizāciju un vēl vardarbīgāku reakciju. Protesti arī sniegs iespēju koordinācijai starp dažādām kustībām, cēloņiem un vietām. Revolucionāra situācija izveidosies tad, kad valsts nespēs uzturēt represijas, kas nepieciešamas, lai apspiestu visus sabiedrības nemierus, bet, padziļinoties nabadzībai, arvien vairāk cilvēku nevēlēsies dzīvot neveiksmīga diktatoriska režīma apstākļos.

Kremlis arī centīsies virzīt iedzīvotājus uz etnisko grēkāžu meklēšanu, attēlojot potenciāli separātisku republiku kā eksistenciālu draudu Krievijai un tās iedzīvotājiem. Tas atkārtotu to, kā amatpersonas demonizēja Čečeniju, kad premjerministrs Putins 1999. gada augustā uzsāka otro iekarošanas karu. Tomēr etniskā un reliģiskā naida veicināšana vēl vairāk iedragātu nacionālo un sociālo kohēziju un pārliecinātu ievērojamu musulmaņu iedzīvotāju daļu, ka Krievija ir kļuvusi par viņu eksistenciālu apdraudējumu. Maskava nespēs uzturēt valsts izdzīvošanu, ja tā padarīs par grēkāžiem konkrētas nācijas un atsvešinās konkrētas etniskās grupas. Šāda politika var izrādīties arī politiski neproduktīva, pārliecinot lielāko daļu Krievijas iedzīvotāju, ka separātiskajām vienībām jāļauj atdalīties, lai izvairītos no asinsizliešanas. Tādējādi klasiskā stratēģija “skaldi un valdi” var novest pie lielākas “skaldīšanas” un mazākas “valdīšanas”.

Gaidāmās cīņas par varu

Pirms federālā struktūra sāks izirt, Krieviju sagaida ilgstoša haosa un nevaldāmības spirāle un paātrināta elites cīņa par varu, kurā valsts institūcijas pieredzēs vadības ķēdes sabrukumu, kā tas bija redzams pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas mēnešos. Dažas institūcijas var pilnībā pārtraukt darboties, bet reģionālā un centrālā elite aizvien sīvāk konkurēt par sarūkošajiem finanšu resursiem. Kremļa bažas par to elites pārstāvju lojalitātes noturību, kuri ir guvuši labumu no prezidenta kontroles pār valsts aktīviem, var piepildīties. Līdz ar ekonomisko labumu samazināšanos mazināsies arī viņu lojalitāte, un tas var būt priekšvēstnesis cīņai par teritorijām, nolaupīšanām, slepkavībām un mēģinājumiem izmantot drošības spēkus pret politiskajiem un biznesa konkurentiem.

Krievijas politiskā stabilitāte ir atkarīga no elites vienprātīga atbalsta Putinam un pietiekamas sabiedrības piekrišanas. Tā nav atkarīga no tautas piešķirtas leģitimitātes vai noturīgām institūcijām. Putins ir spējis līdzsvarot konkurējošās politiskās, ekonomiskās un drošības frakcijas, vienlaikus paļaujoties uz saviem sakariem drošības dienestos un sava kādreizējā Ļeņingradas iekšējā loka uzticību. Maz ticams, ka iekšējās cīņās par varu izvirzīsies nepārprotams uzvarētājs – reformators vai kāds centralizējošs autokrāts. Drīzāk tās būs ilgstošas, vardarbīgas un bez rezultātiem. Putina atstādināšana nenozīmēs beigas cīņai par varu un nenomierinās sabiedrības protestus. Gluži pretēji, tā saasinās politiskās cīņas un tautas nemierus, jo augstāko amatpersonu vidū ir maz uzticības un sabiedrības paļaušanās uz valdošo eliti ir minimāla.

Var izcelties cīņa par varu starp konkurējošiem politiskajiem “klaniem” vai tīkliem. Spēcīgākie no šiem “klaniem” ir valsts drošības amatpersonas un militārpersonas (siloviki), valsts korporāciju vadītāji, lielākie oligarhi (magnāti), lojālo politisko partiju līderi, rūpniecības lobiji un reģionu vadītāji. Šie konflikti var kļūt atklāti, ja vienprātība ap Putinu sāks izjukt vai ja valstī iestāsies ilgstoša ekonomiskā lejupslīde un pieaugs konkurence par retākiem resursiem. Politisko sāncenšu cīņa par Putina nomaiņu iedragās “varas vertikāli” un nostiprinās frakcijas iekšējos drošības spēkos. Policijas darbinieki dažos reģionos, visticamāk, paliks neitrāli vai pat pievienosies publiskajiem protestiem, tiklīdz demonstrācijas paplašināsies. Paradoksāli, ka ievērojama iedzīvotāju daļa, kas atbalstīja Putinu, jo viņš nodrošināja kārtību un paredzamību, pametīs režīmu, kad tas kļūs arvien vājāks un piekāpīgāks. Kad valstī izplatīsies nenoteiktība un haoss un Maskavā neatradīsies uzticams pēctecis, sabiedrības daļas lūgs vietējos un reģionālos līderus atjaunot kaut kādu šķietamu kārtību savās pilsētās un reģionos.

Elites lojalitātes pret Kremli pamatā nav kopīga ideoloģija, bet gan ekonomiskas un politiskas priekšrocības. Elites pārstāvji zaudēs uzticību režīmam, ja resursi korupcijai tiks izsmelti, starptautiskā izolācija samazinās ieņēmumus un izplatīsies sociālie nemieri. Samazinoties valsts ekonomikas “pīrāgam”, valsts paternālisma piramīda, kas dod priekšroku konkrētām interešu grupām, kļūs arvien nestabilāka. Konflikts elites iekšienē var materializēties saistībā ar resursu samazināšanos, dažiem indivīdiem cenšoties virzīt sociālos nemierus pret saviem konkurentiem. Valdošā  “Vienotā Krievija” var sašķelties, jo daudzi reģionālie partijas biedri tajā iestājās nevis ideoloģiskās piederības vai politiskās lojalitātes dēļ, bet gan oportūnistisku apsvērumu vadīti un, visticamāk, to pametīs, kad cīņa par varu novājinās centrālo valdību. Sistēmiskās opozīcijas partijas, tostarp komunisti un liberāldemokrāti, var ieņemt neatkarīgāku nostāju Kremļa kritikā, ja to ieguvumi samazināsies. Arī partiju organizāciju reģionālās nodaļas ir izrādījušās mazāk pakļāvīgas nekā nacionālās struktūras un var atdalīties vai izaicināt Maskavai lojālos. Tas var novest pie frakcionālisma, tīrīšanām un atklātiem konfliktiem valdošajos slāņos.

Neveiksmīga kara un sarūkošas ekonomikas apstākļos augstu amatpersonu un drošības iestāžu vadītāju koalīcija var sarīkot “galma apvērsumu” un vainot pašreizējo režīmu Krievijas problēmās. Tomēr šāda “varas vertikāles” rotācija maz veicinās ekonomikas attīstību un var palielināt sociālo nemieru un pat izraisīt pilsoņu konfliktus un sacelšanos. Politiskās frakcijas Maskavā var meklēt sabiedrotos starp reģionālajām elitēm, kā tas notika deviņdesmito gadu sākumā, brūkot Padomju Savienībai. Gan Gorbačovs, gan Jeļcins veicināja reģionālo suverenitāti, lai vājinātu konkurentu pozīcijas un palielinātu savu atbalsta bāzi. Atjaunoti mēģinājumi manipulēt ar republiku un reģionu līderiem kļūs par vēl vienu priekšvēstnesi valsts sabrukumam.

Pastiprinoties cīņai par varu, Krievijas militārie komandieri aizvien vairāk atsvešināsies no Kremļa. Tas būs īpaši redzams, ja bruņotie spēki tiks mobilizēti, lai remdētu sabiedrības nemierus. Valsts sabrukuma apstākļos militārajā jomā var rasties arī vadības ķēdes pārrāvumi, etniskas un reliģiskas šķelšanās, sadursmes starp dažādām etniskajām grupām, kā arī nekrievu atstādināšana no dienesta ārpus saviem federālajiem reģioniem. Upuri karā pret Ukrainu cietušie karavīri liecina, ka nekrievu to vidū ir ievērojami vairāk, galvenokārt tāpēc, ka militārais dienests piedāvā karjeras izredzes trūcīgākajiem iedzīvotāju slāņiem. Maskava ir arī centusies novelt vainu par kara noziegumiem uz nacionālajām minoritātēm Krievijas armijā, īstenojot pieeju “skaldi un valdi”, lai atbrīvotu etniskos krievus no atbildības par genocīdu. Tomēr citu tautu iesaistīšana svešā karā kā lielgabalu gaļu pastiprinās dusmas pret Maskavu, un militārās sakāves Ukrainā radīs iespējas konfliktiem un nemieriem Krievijas bruņotajos spēkos. Padziļinoties federālajai krīzei un sašķeļoties militārajiem spēkiem, dažādus ieročus iegūs bruņoti grupējumi, nemiernieki un topošās protovalstis.

Reģionālās atdzimšanas

Izplatoties nemieriem, visā valstī būs vērojama reģionāla atdzimšana. Krievijas “federālā vertikāle” ir trausla, jo tā joprojām ir atkarīga no varas elites lojalitātes kooptācijas ierobežotā skaitā galveno reģionu, vai nu tajos, kur ir liels iedzīvotāju skaits, vai arī tajos, kur ir svarīgākās rūpniecības nozares un resursi, jo īpaši enerģētikas jomā. Federālās struktūras stabilitāte tiks pakļauta arvien lielākam spiedienam, jo īpaši tad, kad centrālā kontrole pavājināsies elites konfliktu un budžeta samazinājuma dēļ, kas būtiski samazina subsīdijas federālajiem subjektiem. Gubernatori var censties panākt tautas leģitimitāti savās teritorijās, izvēloties reģionālo suverenitāti. Daži gubernatori arī secinās, ka Maskavas kampaņa pret titulvalodām republikās un reģionu apvienošanās plāni vēl vairāk samazinās viņu autoritāti un pat novedīs pie republikas iestāžu likvidēšanas un tiešākas pakļautības Maskavai. Šādi notikumi palielinās gubernatoru un vietējo likumdevēju atbalstu suverenitātei un pašnoteikšanās tiesībām.

Prasības etniskajās republikās un reģionos ar krievu vairākumu veicinās sūdzību uzkrāšanās, tostarp strauji pieaugošais nabadzības līmenis, federālo finanšu subsīdiju samazināšanās, vietējās infrastruktūras pasliktināšanās, dārgi un neatbilstoši transporta savienojumi starp pilsētām, zemes izmantošanas strīdi starp federālajām un reģionālajām iestādēm, vides aizsardzības trūkums, veselības aprūpes pakalpojumu pasliktināšanās, nozīmīgu vēsturisku vietu nolaidība, kaitīga sociālā politika, policijas brutalitāte, plaukstoša ierēdņu korupcija un vispārēja sabiedrības atsvešinātība no centrālās lēmumu pieņemšanas. Vienlaikus to var pozitīvi uzlādēt cerības uz materiālajiem ieguvumiem, etniskā un nacionālā statusa pieaugumu un starptautisku atzinību, ja tiks likvidēta Maskavas kundzība.

Iespējams, ka reģioni pašapliecināsies atšķirīgi – etniski viendabīgu republiku, resursiem bagātu reģionu vai no galvaspilsētas ģeogrāfiski attālāku vienību līderi varētu palielināt savas prasības un nostiprināt sakarus ar tuvējām ārvalstīm. Reģionālie aktīvisti apstrīdēs federālās valsts juridisko pamatu un tās subjektu stāvokli. Daži varētu pieprasīt pilnībā pielietot federālismu vai ierosināt jaunus strukturālus risinājumus, tostarp konfederācijas vai kopvalsts izveidi, lai vājinātu saikni ar Maskavu. Bagātāki reģioni ar lielāku ekonomisko potenciālu un ievērojamu eksporta portfeli pieprasīs radikāli samazināt centrālajai valdībai pārskaitītos līdzekļus vai arī var apturēt maksājumus. Tas var attiekties uz naftas ieguves reģioniem Rietumsibīrijā vai minerāliem bagāto Sahas republiku.

Ja Maskavas centrētā vertikāle sāks šķelties, vara tiks nodota reģioniem. Lielu sabiedrības nemieru gadījumā reģionu gubernatori nonāks neapskaužamā situācijā. Kremlis pieprasīs, lai viņi apspiež vietējos protestus, bet pilsoņi uz viņiem izdarīs spiedienu, lai viņi pildītu savus reģionālos pienākumus. Reģionālo varas iestāžu mēģinājumi izmantot vietējos protestus kā ķīlu, lai izkaulētu resursus no Maskavas, var vairs nenest augļus, ja centrs nevarēs atļauties pakļauties un protesti izkļūs no vietējo amatpersonu kontroles. Gubernatori var vai nu izvairīties no apspiešanas, vai arī bargās represijās vainot Maskavu. Jebkurā gadījumā viņi nostiprinās vietējo sabiedrisko domu pret Centru. Šis process atklās dziļi iesakņojušos reģionālo aizvainojumu pret Krievijas galvaspilsētu, kas tiek uzskatīta par koloniālu ekspluatatoru ar neatgriezeniski korumpētu birokrātiju. Cilvēki arvien vairāk sevi identificēs kā konkrēta reģiona iedzīvotājus, nevis kā vienotas Krievijas valsts pilsoņus.

Daži republiku un reģionu līderi apgalvos, ka federālā struktūra ir diskriminējoša, un pieprasīs patiesu autonomiju. Līdzīgi kā federālajā Dienvidslāvijā tās sabrukuma priekšvakarā deviņdesmito gadu sākumā vairāki bagātākie reģioni paudīs neapmierinātību par nabadzīgāko reģionu subsidēšanu un apgalvos, ka tie būtu labāk pārvaldīti un pārtikušāki, ja paši vai nabadzīgākās republikas, piemēram, Ziemeļkaukāzs, atdalītos no federācijas. Separātistu kustības, kas veicināja padomju komunistiskās impērijas sabrukumu 20. Gs. deviņdesmitajos gados, daļēji vai sākotnēji bija elites projekti, kuru mērķis bija saglabāt vairāk resursu savienības republiku rokās. Daudzi republiku neatkarību atbalstošo kustību līderi nāca no padomju varas aprindām.

Reģionālās elites secinās, ka lojalitāte Maskavai izmaksā dārgāk par ieguvumiem, un izvēlēsies lielāku reģionālo suverenitāti. Kad vietējās elites vairs neuzticēsies Kremlim, ka tas nodrošinās to politisko leģitimitāti un nepieciešamos resursus, tās veicinās savu varu kā autentiski republikas vai reģiona līderi. Tiklīdz varas hierarhija sašķelsies, sabiedriskās kustības un vietējās varas iestādes dažādās republikās, novados un apgabalos var sinhronizēt savas prasības pret Maskavu un veidot starpreģionālas saites savstarpējam atbalstam. Parādīsies ķēdes reakcijas efekts, kad dažu federālo subjektu panākumi, iegūstot lielāku suverenitāti bez centrālās valdības iejaukšanās, mudinās citas republikas un reģionus censties panākt lielāku autonomiju. Maskavas tradicionāli šķeļošā politika, kuras mērķis ir provocēt konfliktus starp etniskajām grupām un dezorientēt opozīciju, izrādīsies mazāk veiksmīga, ja etnisko republiku līderi meklēs koalīcijas ar dažādu nacionālo grupu pārstāvjiem un palīdzēs citiem subjektiem virzīties uz suverenitāti.

Republiku līderi arī pieprasīs kontroli pār dabas resursiem un ekonomiskajiem aktīviem savās teritorijās, uzstājot, ka Maskava tos ir netaisnīgi izmantojusi. Pat daži etniskie apgabali, piemēram, Hantu-Mansu autonomais apvidus, Jugra Tjumeņas apgabalā var pretendēt uz ekskluzīvām īpašumtiesībām uz dabas resursiem reģionos, kas nodrošina ievērojamu daļu Krievijas ieņēmumu no naftas un dabasgāzes. Federālajām saitēm atslābstot, reģionālās pašvaldības pretendēs uz dažādiem ekonomiskiem labumiem, tostarp eksporta privilēģijām, nodokļu atlaidēm un īpašām kvotām vietējiem produktiem, kā arī tiešu piekļuvi naftas un gāzes eksportam pa cauruļvadiem, kas pašlaik tiek kontrolēti federālā līmenī.

Krievijā atdzims daudzas neatkarību atbalstošas kustības, kas radās Padomju Savienības sabrukuma laikā. Vairākos gadījumos etnisko titulgrupu pārstāvji pieprasīs tiesības dominēt savās republikās. Daudzas etniskās grupas var apliecināt savu pamatiedzīvotāju statusu un ilgo dzīvi savās dzimtajās teritorijās atšķirībā no nesen ieceļojušajiem etniskajiem krieviem vai citiem ieceļotājiem. Etniskie aktīvisti arī apstrīdēs Maskavas dominējošo naratīvu, ka visas republikas brīvprātīgi iestājušās cara impērijā, Padomju Savienībā vai Krievijas Federācijā. Etniskās elites centīsies iegūt sabiedrības atbalstu, apgalvojot, ka mazākām tautām republikas ir viņu vienīgā dzimtene, bet krieviem pieder daudz lielāka teritorija ārpus šīm republikām. Šādi paziņojumi varētu radīt spiedienu uz citu tautību grupu pārstāvjiem atstāt republikas, jo īpaši uz etniskajiem krieviem.

Dažās valsts daļās var gaidīt etniskus un reliģiskus strīdus un pat vardarbīgas sadursmes. Ekonomiskās lejupslīdes un politiskās nenoteiktības apstākļos radīsies dažādas etnonacionālistiskas kustības, no kurām dažas meklēs grēkāžus, lai mobilizētu sabiedrību. Vairāku netitulgrupu pārstāvji izteiks sūdzības par to, ka republikas elite ir guvusi labumus uz citu etnisko grupu rēķina un iesaistījusies minoritāšu asimilācijā. Šādas apsūdzības varētu būt visuzskatāmākās Ziemeļkaukāzā, kur vēsturiskās, teritoriālās un resursu pretenzijas pārklājas, un tās var pastiprināt centienus gan pēc dažu republiku atdalīšanas, gan sadalīšanās.

Kremlis apzinās, ka Krievijas iekšienē jāveicina krievu etniskais nacionālisms, lai mazinātu neapmierinātību ar ekonomikas pasliktināšanos, jo tā var veicināt valsts sašķelšanos. Taču ksenofobijas, rasisma, islamofobijas un pret imigrantiem vērstu noskaņojumu veicināšana varētu kļūt par degmaisījumu, ko Maskava nespēs nodzēst. Aptaujas pastāvīgi liecina, ka valstī ir plaši izplatīti etnocentriski un ksenofobiski noskaņojumi, ko pastiprina pret imigrantiem vērsta attieksme, ar kādu jāsaskaras strādniekiem no Vidusāzijas un Ziemeļkaukāza. Tomēr šādu noskaņojumu izmantošana no valsts puses un krievu etniskā nacionālisma pieaugums izraisīs pretkrievisku noskaņojumu citu tautību pārstāvju vidū.

Saskaņā ar 2010. gada tautas skaitīšanas datiem Krievijas iedzīvotāju skaits bija 142,9 miljoni. Aptuveni viena piektā daļa jeb gandrīz 30 miljoni cilvēku pieder pie citām tautībām, un šis īpatsvars ir pastāvīgi audzis. Etnisko krievu demogrāfiskais sarukums rada problēmas valsts sociālajai, politiskajai un teritoriālajai kohēzijai un veicinās autonomijas, atdalīšanās un neatkarības kustības. Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem no 1989. līdz 2010. gadam 14 no 21 republikas (izņemot Ukrainas okupēto Krimas teritoriju) etnisko krievu iedzīvotāju skaits ir pastāvīgi samazinājies proporcionāli titultautībai. Trīspadsmit republikās etniskie krievi veido mazāk nekā pusi, bet deviņās – mazāk nekā trešdaļu no kopējā iedzīvotāju skaita. Vienpadsmit republikās etnisko krievu iedzīvotāju ir mazāk nekā titultautības iedzīvotāju. Turklāt Sibīrijā, Urālos, Klusā okeāna reģionā un citur ir nostiprinājušās arī reģionālās identitātes, kas motivēs aicinājumus pēc valstiskuma neatkarīgi no kopīgās izcelsmes un valodas, kā tas bija vērojams bijušajās britu kolonijās.

Pārrāvuma scenāriji

Sākotnējais valsts sabrukums varētu būt saistīts ar ierobežotu lūzumu. Ekonomisko grūtību un politiskā haosa apstākļos var notikt vienas vai vairāku federālu vienību atdalīšanās, ja ir maz izredžu panākt izlīgumu ar Maskavu. Šajā scenārijā Kremlis piekrīt šādam iznākumam, lai izvairītos no masveida vardarbības, kas varētu izplatīties uz citām republikām un reģioniem. Čečenija ir galvenā kandidāte šādam risinājumam, jo tur jau pastāv atsevišķas valsts pamati, un neatkarība sākotnēji tika panākta jau deviņdesmitajos gados. Citas republikas var pasludināt savu suverenitāti, neveicot tiešu atdalīšanos, vai arī tās var censties sekot Čečenijas piemēram, jo īpaši Ziemeļkaukāzā vai Vidusvolgā. Tas varētu līdzināties situācijai deviņdesmitajos gados gadā, kad visas KPFSR autonomās republikas pasludināja savu suverenitāti, tomēr nevēlējās atdalīties.

Arī daži reģioni, kuros pārsvarā dzīvo etniskie krievi, varētu pieprasīt autonomo republiku statusu. Tas varētu attiekties uz novadiem un apgabaliem, kas iebilst pret asimetrisku federāciju, ņemot vērā pieaugošos aicinājumus pēc suverenitātes un pašpārvaldes Sibīrijas un Klusā okeāna reģiona daļās. Plašāka sadrumstalotība varētu notikt tad, kad pats režīma kodols sāks izjukt intensīvas cīņas par varu rezultātā. To varētu izraisīt Putina rīcībnespēja, slepkavība, novirzīšana malā vai pēkšņa dabiska nāve. Mazāk vardarbīgā scenārija gadījumā prezidentūru pārņemtu reformistu vai kvazidemokrātiska vadība, kas pat iekļautu dažus politiskās opozīcijas pārstāvjus, lai nomierinātu neapmierināto sabiedrību. Tomēr konkurējošu apvērsuma mēģinājumu var sarīkot arī stingrās līnijas piekritēji, kas cenšas saglabāt politisko struktūru un vai nu noturēt Putinu pie varas, vai arī aizstāt viņu ar līdzīgu autoritāru personu. Šāds scenārijs atgādinātu neveiksmīgo varas sagrābšanu, ko 1991. gada augustā veica padomju stingrās līnijas piekritēji un kas izraisīja Padomju Savienības sabrukumu. Krievijas valstistu-imperiālistu apvērsumam pretotos vairākas etniskās republikas, kā arī Maskava un Sanktpēterburga, taču dažas reģionālās varas iestādes varētu nolemt nogaidīt, kamēr iznākums kļūs skaidrāks.

Federālā struktūra būs Krievijas iekšējās elites cīņas upuris. Tomēr administratīvie pārrāvumi var neskart visu valsti vienādi. Dažas federālās vienības var pieprasīt atdalīšanos, bet citas – plašu autonomiju un konfederāciju. Kādā kritiskā brīdī Kremlis varētu pieņemt lēmumu par vardarbīgu centralizāciju un masveida represijām, lai saglabātu valsti neskartu, un tas pats izraisītu vardarbīgu reakciju vairākās federācijas daļās. Ja pasīvā pretestība nespēs izspiest režīmu, tad viena no iespējamām iespējām būs bruņota pretošanās, izmantojot pilsētu karadarbību vai bruņotu partizānu kustību neapmierinātākajos reģionos. Nostumjot opozīciju pagrīdē, režīms radikalizēs vairākas grupas, kas pievērsīsies sabotāžai, sprādzieniem un slepkavībām, lai vēl vairāk grautu valsts varu. Kremlis var censties mobilizēt sabiedrību, veicot lielu militāru intervenci kādā no nemiernieku republikām, apgalvojot, ka tā ir nostājusies uz “pretkrieviska separātisma” ceļa un apdraudējusi valsts teritoriālo integritāti. Tomēr sabiedriskā doma varētu izrādīties negatīvi noskaņota pret vēl vienu militāru konfrontāciju, un iedzīvotāji dot priekšroku vairāku republiku secesijai, lai izvairītos no ilgstoša iekšzemes kara pēc milzīgajiem militārajiem zaudējumiem Ukrainā.

Atsevišķās valsts daļās centrālās varas sabrukums un reģionālās varas vakuums varētu novest pie tā, ka vietējie drošības dienesti, bruņoti kaujinieki vai noziedznieku grupējumi pārņem kontroli pār reģionālajām pašvaldībām un vietējo ekonomiku. Alternatīva – reģionālās varas iestādes varētu pieprasīt Krievijas karaspēka izvešanu, un dažās republikās un reģionos vietējie gubernatori izveidot savas militārās un drošības vienības, lai aizstāvētu topošās valstis, līdzīgi kā deviņdesmito gadu sākumā tika izveidoti bruņotie spēki bijušajās savienotajās republikās un separātistu anklāvos Moldovā, Gruzijā un Azerbaidžānā.

Ilgstošu nemieru laikā gan Krievijas etnonacionālisms, gan etatistiskais imperiālisms piedzīvos atdzimšanu un mobilizēs atbalstītājus, līdzīgi kā visā valstī augs etniskais un reģionālais separātisms. Krievijas nacionālisti un imperiālisti varētu mest izaicinājumu centrālajai valdībai, kā arī vairākām reģionālajām administrācijām. Daži nacionālistu līderi var mobilizēt režīmu atbalstošas grupas, lai novērstu valsts izjukšanu, vai arī tie var censties aizstāt valdību ar izteikti imperiālistisku vai etnonacionālistisku režīmu, kas varētu glābt valsts integritāti un likvidēt pretiniekus. Nacionālisti var izveidot milicijas grupas, aizbildinoties ar krievu etnisko grupu aizsardzību dažādās republikās, pretdarbojoties reģionu neatkarības kustībām un novēršot valsts sabrukumu. Konfliktu saasinās reliģiskās atšķirības starp musulmaņiem un pareizticīgajiem iedzīvotājiem, ko var izmantot abu pušu kaujinieki.

Topošās nacionālās valstis

Scenārijā, kurā valsts dezintegrācija saasinās, Maskavas mēģinājumi apspiest sacelšanos visā Krievijā izraisa protestētāju plašāku pretestību drošības spēkiem, un konflikti izplatās uz daudzām reģionu galvaspilsētām. Drošības un militārās vienības kļūs pārāk noslogotas un nespēs savaldīt daudzos politiskos nemierus. Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi parādīja, ka, vājinoties Krievijas centrālajai valdībai un saasinoties cīņai par varu, daudzas republikas un reģioni tiecas pēc suverenitātes un pat neatkarības, lai nodrošinātu zināmu stabilitāti. Politiskā paralīze federālajā centrā mudinās vairākas republikas un reģionus nākt klajā ar neatkarības deklarācijām un rīkot tautas nobalsošanas. Pašnoteikšanās kustība bagātākās un ekonomiski attīstītākās republikās, piemēram, Tatarstānā un Baškortostānā, veicinās līdzīgas iniciatīvas kaimiņrepublikās. Tās var izteikt dažādas prasības par savu turpmāko statusu, tostarp suverenitāti, konfederāciju vai pilnīgu neatkarību. Šādiem apgalvojumiem būs domino efekts visā valstī, un tie rosinās citas republikas un reģionus atkārtot šos panākumus.

Vairākas nācijas apliecinās vēsturiskus precedentus valstiskumam, uzsverot neatkarības periodus pirms Krievijas impēriskās iekarošanas. To vidū ir tatāri, baškorti, karēļi, udmurti, mokši, erzja, mari, čerkasi, balkāri, čečeni, inguši, kalmiki, hakasi, altajieši, burjati, tuvieši un sakhi. Vairāku citu tautu aktīvisti Tālajos Ziemeļos, Sibīrijā un Klusā okeāna reģionā var pieprasīt savus autonomos reģionus ar lielāku kontroli pār teritorijām un resursiem, tostarp naftu, dabasgāzi, zeltu, urānu un citiem minerāliem. Vairākas pamatiedzīvotāju tautas var pieprasīt pašnoteikšanās tiesības saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un 2017. gada ANO Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām. Tās apstiprinās juridiskās tiesības uz savām tradicionālajām teritorijām un resursiem un administratīvo pašnoteikšanos. Tās varētu iet vēl tālāk, pieprasot valstiskumu saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas 1960. gada Deklarāciju par neatkarības piešķiršanu koloniālām valstīm un tautām. Pat tautas krievu vairākuma novados un apgabalos var pieprasīt pamatiedzīvotāju statusu pirms Krievijas iekarošanas un kolonizācijas kā pamatu pašnoteikšanās un neatkarības iegūšanai.

Federācija var izjukt gan reģionālā, gan etniski-republikāniskā griezumā.

Krievu etnonacionālisti apgalvos, ka krievi ir diskriminēti PSRS un Krievijas Federācijā un ka viņiem ir vajadzīga sava vienota nacionāla republika vai Krievijas republiku federācija. Ar resursiem bagātu reģionu vai tādu reģionu, kur spēcīgi izteikta vietējā identitāte, iedzīvotāji varētu pieprasīt neatkarību, kas balstīta uz iekļaujošiem daudznacionāliem principiem. Daži reģioni, kur dominē etniskie krievi, jau agrāk ir izveidojuši valstiskuma pamatus, un šādas iniciatīvas var atjaunot. Ievērojamākais piemērs bija 1993. gadā izveidojusies īslaicīgā Urālu Republika, ko veidoja sešas apgabali – Sverdlovskas, Permas, Čeļabinskas, Tjumeņas, Kurgānas un Orenburgas. Citi reģioni ar krievu vairākumu federācijas sabrukuma laikā pēc noklusējuma var izveidoties par neatkarīgām valstīm, tostarp Kaļiņingrada kā ceturtā Baltijas republika un Primorska kā jauna Klusā okeāna valsts; tām abām ir izredzes ekonomiski integrēties ar saviem bagātākajiem aizrobežas kaimiņiem.

Krievijā ir pastāvējušas vairākas citas uz reģionālo identitāti balstītas pagaidu valsts struktūras, un daži vietējie aktīvisti var censties tās atjaunot vai izmantot kā vēsturiskus precedentus, lai pretendētu uz likumīgu valstiskumu. To vidū ir Sibīrijas Republika un Tālo Austrumu Republika, kuru teritoriālais pārklājums aptvertu vairākus novadus un apgabalus. Cara varas sabrukumam sekojošajos pilsoņu karos Sibīrijas reģionālisti, kas pretendēja uz atšķirīgu identitāti un centās atdarināt Amerikas Neatkarības karu pret Krievijas koloniālo varu, 1918. gada janvārī izveidoja Autonomās Sibīrijas pagaidu valdību, taču boļševiki šo veidojumu likvidēja. Tomēr ievērojama etnisko krievu daļa var atbalstīt to reģionu suverenitāti vai atdalīšanos, kuros viņiem ir senču saknes un kuriem ir maz saiknes ar Maskavu par spīti kopīgajai valodai. Sibīrijas Republika varētu būt viena no pirmajām vienībām, kas pasludinās savu neatkarību. Lielais ukraiņu skaits Tālajos Austrumos arī varētu tiekties pēc lielākas reģionālās autonomijas un ciešākām saitēm ar Ukrainu. Ukraiņu un citu tautu, tostarp tatāru un čuvašu, pēcteči, kas tika izsūtīti uz Sibīrijas dienvidiem un Klusā okeāna teritorijām, kopš padomju sabrukuma ir piedzīvojuši kultūras un valodas atjaunotni.

Atdalīšanās, kas balstīta uz etniski nacionāliem principiem, varētu izraisīt arī iekšējus strīdus starp vairākuma un mazākumtautību grupām vai ar etniskajiem krieviem, kuri vēlas palikt vienotas federācijas sastāvā. Daži republiku līderi vai kustības, kas atbalsta atdalīšanos no Krievijas, var arī rīkot kampaņas par teritoriālu iegādi un kaimiņu reģionu, kuros ir etniski radniecīgi reģioni, apvienošanu. Paplašinoties plaisām, Putins vai viņa pēctecis var pievērsties krievu etnonacionālismam, lai mēģinātu saglabāt Kremļa kontroli, nepieļautu krievu vairākuma reģionu atdalīšanos un saglabātu Krievijas valsts kodolu.

Apzināta etniskās sašķeltības veicināšana ar vardarbības palīdzību līdzinātos notikumiem federālajā Dienvidslāvijā tās brukšanas laikā deviņdesmitajos gados. Jāatceras, ka “Dienvidslāvijas scenārijam” bija dažādas izpausmes – Slovēnijā notika tikai ierobežotas militāras sadursmes, Maķedonijā – neliels partizānu karš, Serbijā – īsa NATO bombardēšanas kampaņa, bet Melnkalnē bruņotu konfliktu nebija vispār. Turpretī karš Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā un Kosovā prasīja desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību, un miljoniem cilvēku tika pārvietoti. Dažādās Krievijas Federācijas daļās pēc šiem dažādajiem scenārijiem varētu notikt atklāts karš starp centru un dažām republikām un reģioniem. Maskava varētu imitēt Serbiju, mobilizējot etniskos krievus, lai no dumpīgām republikām atdalītu etniski viendabīgus reģionus. Tā var finansēt, apbruņot un vadīt kaujinieku grupas un brīvprātīgo kustības, kā tas notika Miloševiča Dienvidslāvijā, lai nogalinātu un izraidītu nekrievu iedzīvotājus. Varētu vervēt arī dažādas etnonacionālistiskas revolucionāras kustības, kas atbalsta vardarbību pret nekrieviem, un dažām no tām jau ir pieredze vardarbīgos uzbrukumos etniskajām minoritātēm un politiskajiem pretiniekiem. No Ukrainas Donbasa un citām konflikta zonām atgriezušies kaujinieki var gravitēt uz iekšējiem teritoriālajiem un etniskajiem kaujas laukiem.

Atklāta konflikta ar Maskavu apstākļos dažos bijušajos federālajos subjektos var pastiprināties atkrievošanas process. Jaunās valdības centīsies aizsargāt augošo identitāti un neatkarīgu valstiskumu un pasargāt sevi no “krievu pasaules”. Dažos gadījumos tas var ietvert etnisko krievu tīrīšanu no nozīmīgiem politiskiem amatiem, krievu īpašniekiem piederošu uzņēmumu konfiskāciju un pat krievu iedzīvotāju, kurus uzskata par potenciālo piekto kolonnu, izraidīšanu. “Etniskās tīrīšanas” operācijas varētu veikt centrālā valdība un daži republikāniskie režīmi, lai nodrošinātu etnisko viendabīgumu vai ieņemtu teritorijas un izveidotu lielākas valstis.

Krievijā var notikt vairāki pilsoņu kari, līdzīgi kā periodā no 1917. līdz 1926. gadam cara impērijas sabrukuma laikā un pēc boļševiku varas sagrābšanas. Vairāki no šiem konfliktiem bija nacionālās atbrīvošanās kari, lai atjaunotu vai izveidotu no Krievijas impērijas neatkarīgas valstis. Šādas cīņas var ietvert partizānu karus pret centrālo valdību vai pret Maskavai lojālām reģionālajām valdībām. Kremlis uzskatīs, ka tā drošības spēki ir pārāk noslogoti, lai vienlaicīgi risinātu atbrīvošanās karus visā valstī, un, iespējams, spēs saglabāt kontroli tikai pār Maskavu, Sanktpēterburgu un Eiropas Krievijas galvenajām apgabaliem. Mazāka Krievija var ne vienmēr tiekties uz demokrātiju un reģionālo sadarbību. Tā varētu kļūt par agresīvu valsti. Tomēr tās militārās spējas ievērojami samazinātos, tās ģeopolitiskie centieni sašaurinātos, un tā koncentrētos uz valsts izdzīvošanas nodrošināšanu, nevis uz impērisku ekspansiju. Konfliktu eskalācijas apstākļos konkurējošas frakcijas ar atšķirīgām ideoloģijām vai reģionālām programmām varētu pretendēt uz to, ka ir jaunās Krievijas valsts leģitīmā nacionālā valdība. Tad valsts attīstība varētu notikt pēc Lībijas, Irākas vai Sīrijas scenārija, kur konkurējošie politiskie spēki cīnās par strīdīgām teritorijām, ekonomiskajiem resursiem un politisko varu sarukušajā Krievijā.

Pēc sabrukuma

Maz ticams, ka no sašķeltas Krievijas Federācijas izveidojušās kandidātvalstis ātri tiks atzītas starptautiski. Dažas no tām var pārvērsties par “iesaldētām valstīm” ar neatrisinātiem iekšējiem etniskiem un teritoriāliem konfliktiem vai pat iesaistīties ārējos strīdos ar kaimiņvalstīm. Sadalīšanās process varētu izraisīt vairākus destabilizējošus scenārijus, kas izpaustos kā bruņotu konfliktu izplatīšanās, bēgļu plūsmas, teritoriālie kari, enerģētikas un tirdzniecības traucējumi vai dažādi militāri iebrukumi. Tomēr tā var arī radīt vairākas dzīvotspējīgas valstis ar ievērojamu politiskās stabilitātes pakāpi, pietiekamu ekonomisko bāzi, izdevīgu ģeogrāfisko atrašanās vietu un valdībām, kas ir apņēmušās starptautiski sadarboties.

Valstiskums ir svarīgs nosacījums nacionālās identitātes saglabāšanai un attīstībai. Protovalstīm un citām vienībām, kas izveidosies no Krievijas Federācijas, nebūs vienotas iekšējās politiskās sistēmas un administratīvās struktūras. Vairākās no tām varētu rasties demokrātijas pirmsākumi, kur, pēc tam, kad republikāniskās vai reģionālās iestādes būs ieguvušas neatkarību, jaunizveidotās politiskās partijas sacentīsies par varu. Tās meklēs praktiski īstenojamus suverenitātes modeļus un, iespējams, meklēs palīdzību un norādes gan no trim Baltijas valstīm (Igaunijas, Latvijas un Lietuvas), gan citām postpadomju valstīm.

Dažās bijušajās federālajās vienībās var rasties jauni autokrāti, un dažas no tām var līdzināties mazām Krievijām, kur korumpēti autoritāri vietējie līderi, kontrolējot likumdošanu, tiesībaizsardzību un tiesu sistēmu, apvienojumā ar iekšējām represijām un plašsaziņas līdzekļu cenzūru, veidos personālistisku feodālu valsti. Viņi var arī izdomāt vai pārspīlēt iekšējo un ārējo draudu apmērus, lai izliktos par nelokāmiem jaunās valsts integritātes aizstāvjiem. Ilgstošo represiju dēļ lielākajā daļā reģionu ir ierobežota organizēta demokrātiskā opozīcija, kas varētu izaicināt vietējos autokrātus.

Dažās Ziemeļkaukāza daļās nostiprināsies tradicionālā etnoklanu pašpārvaldes sistēma, kas aizstās Maskavas ieceltās reģionālās administrācijas. Dažās bijušajās autonomajās republikās vietējie līderi varētu izveidot etnokrātiskas valstis, ierobežojot cittautiešu tiesības. Ja neizdosies nodrošināt stabilitāti un reprezentatīvu pārvaldi, atdalīšanās var izraisīt arī elites iekšēju cīņu par varu, kas jaunveidojamās valstīs balstīta uz konkurējošiem patronāžas tīkliem. Virzība uz neatkarību kļūs par reģionālās identitātes un etniski jaukto teritoriju daudznacionālās līdzāspastāvēšanas spēku pārbaudījumu. Dažās republikās var būt vērojama etniskā diskriminācija, tīrīšanas, izraidīšana vai citu tautību iedzīvotāju brīvprātīga izceļošana, jo jaunie vadītāji centīsies izveidot etniski viendabīgākas vienības. Daudzas topošās valstis saskarsies arī ar ekonomiskām problēmām, kad Maskava pārtrauks piešķirt federālos līdzekļus. Turklāt uzņēmējdarbības un ārvalstu investīciju veikšanu kavēs pastāvīga politiskā nenoteiktība, sociālie nemieri, etniskie konflikti, oficiālā korupcija un organizētā noziedzība.

Tomēr vairākas postkrieviskas valstiņas varētu kļūt demokrātiskākas, uzņēmējdarbībai draudzīgākas un atvērtākas starptautiskiem ieguldījumiem, jo īpaši tās, kas robežojas ar demokrātiskām vai pārtikušām ārvalstīm. Tās varētu arī censties panākt plašu etnisko pārstāvniecību valsts iestādēs, lai nodrošinātu galveno vēlētāju ieinteresētību jaunajā valstī un atbalstītu tās neatkarību. Tomēr katrai jaunattīstības valstij būs jārisina milzīgs atjaunošanas un ekonomikas stabilizācijas uzdevums, un tai būs vajadzīgs ievērojams starptautisks diplomātiskais un materiālais atbalsts. Palīdzība, visticamāk, tiks sniegta jaunām valstīm, kas spēj nodrošināt relatīvi stabilu un paredzamu politisko, sociālo un tiesisko vidi, vai valstīm, kurām ir resursi un rūpniecības nozares, kas var piesaistīt ārvalstu investīcijas.

Strīdi starp dažām valstīm pēc Krievijas izveides varētu pāraugt bruņotās sadursmēs, kurās par galveno strīdu avotu varētu kļūt kontrole pār kodolieročiem, militāro aprīkojumu, enerģētikas infrastruktūru vai kritiskajiem resursiem. Tomēr būtu maldinoši uzskatīt, ka sašķelta Krievijas valsts izpladīs konfliktus un haosu visos virzienos, kā to apgalvo Kremļa propaganda. Jaunattīstības valstis var sekot postkoloniālās Āfrikas piemēram, saglabājot iepriekšējās administratīvās robežas, lai izvairītos no pastāvīgiem konfliktiem par teritorijām un minoritātēm, kur praktiski katrai valstij ir kādas pretenzijas pret kaimiņiem. Šādu risinājumu jaunās valdības var īstenot neatkarīgi no tā, vai protovalstis attīstīsies kā demokrātijas vai autokrātijas.

Maskavas kundzības likvidēšana var arī veicināt starpreģionālu un starprepublikānisku apvienību veidošanos. Šādas iniciatīvas varētu attīstīties par federālām vai konfederālām valsts struktūrām. Līdzīga procesa priekšvēstnesis bija vērojams deviņdesmitajos gados, kad izveidojās astoņas starpreģionālas apvienības, kas aptvēra lielāko daļu Krievijas teritorijas un kuras Jeļcins pakļāva savai kontrolei. Nozīmīgākā no tām bija Sibīrijas Vienošanās, kuras galvenā mītne bija Novosibirskā un kurā bija iekļauti 19 reģioni ar mērķi koordinēt saimniecisko darbību starp Sibīrijas rietumiem un austrumiem. Maskava pretojās jebkādiem centieniem noslēgt līgumus ar vienotu Sibīriju, jo baidījās, ka tādējādi tiks nostiprināta plaša pārreģionālā identitāte un veicināts Sibīrijas separātisms. Arī 1993. gadā pasludinātā Urālu Republika varētu kļūt par iedvesmas avotu jaunai konfederālai kārtībai starp bijušajām apgabaliem, novadiem un nacionālajām republikām.

Vidusvolgas reģionā var atjaunot Idel-Urālu valsti. Tā bija īslaicīga neatkarīga republika, kas tika pasludināta 1918. gada martā Tatarstānas galvaspilsētā Kazaņā, piesakot tatāru, baškīru, čuvašu un citu tautu apvienošanās un atbrīvošanos no Krievijas impērijas. Tā ietvēra tagadējo Tatarstānu, Baškortostānu un Orenburgas apgabalu, un daži aktīvisti pat pretendēja uz daļu Kaspijas jūras piekrastes. Mūsdienu Vidusvolgas savienības iemiesojums, ko veicina kustība “Brīvā Idel-Urāla”, ietvertu Tatarstānas, Baškortostānas, Čuvašijas, Mari-Elas, Udmurtijas un Mordovijas republikas – pēdējā no tām pārdēvēta par Erzju-Mokšu, tādējādi atzīstot divas to veidojošās tautas. Jaunā Idel-Urālu valsts iecerēta kā konfederācija, kurā katra republika uzturēs savu iekšpolitiku un ārpolitiku. Daži aktīvisti ir ierosinājuši lielāku konfederāciju, kurā iekļautu Komi Republiku, Permas apgabalu un Orenburgas apgabalu, lai jaunajai valstij būtu ārējā robeža ar Kazahstānu.

Starprepublikas iniciatīvas var ietvert arī atjaunotu Ziemeļkaukāza kalnu republiku, kas pastāvēja no 1918. līdz 1922. gadam. Šajā konfederālajā republikā ietilpa septiņas valstis – Dagestāna, Čečenija, Ingušija, Osetija, Čerkasija, Abhāzija un Nogaju stepes. Padomju Savienības sabrukuma laikā tika mēģināts atjaunot Kalnu republiku, un 1989. gada augustā tika sasaukta Ziemeļkaukāza kalnu tautu asambleja, kas tika pārdēvēta par Kaukāza kalnu tautu konfederāciju. 1990. gada oktobrī tā tika pasludināta par 1918. gada Kalnu republikas mantinieci, kas atdalīta no Krievijas Federācijas. 1991. gada novembrī četrpadsmit Ziemeļkaukāza tautu pārstāvji parakstīja līgumu, ar kuru oficiāli nodibināja konfederāciju. Tās pamatā nebija islāma reliģiskie principi, bet gan daudznacionāla solidaritāte un pretošanās Krievijas imperiālismam un koloniālismam.

Sibīrijas ziemeļu daļā Sahas republika kļūs par lielāko valsti, kas izkļūs no Krievijas Federācijas ar savu Arktikas piekrasti, ostām un ievērojamiem enerģijas un minerālu resursiem. Ar pārdomātu politisko vadību tā varētu gūt labumu no Ziemeļu jūras ceļa paplašināšanās un ievērojami attīstīt savu tirdzniecības potenciālu ar Āzijas un Klusā okeāna reģionu, kā arī ar Dienvidsibīriju un Ķīnu. Citi ziemeļu reģioni gar Ziemeļu Ledus okeānu var sekot Sahas piemēram pasaules mērogā, tostarp Komi Republika, Ņencu autonomais apgabals un Jamalas Ņencu autonomais apvidus.

Līdztekus republikas neatkarībai paralēli varētu veidoties suverēni reģioni ar krievu vairākumu, no kuriem daži apvienotos federācijās vai konfederācijās, lai izveidotu jaunas valsts struktūras. Tas liecinātu par etniskās krievu nacionālās valsts veidošanos, lai gan tās politiskais sastāvs un centrālās valdības prerogatīvas, visticamāk, radītu konkurenci un pat konfliktus starp reģionu vadītājiem un Maskavas un Sanktpēterburgas administrācijām. Krievijas Federācijas sašķelšanās ietekmēs arī visas kaimiņvalstis. Dažas valstis būs neaizsargātas pret konfliktu izplatīšanos vai pakļautas Maskavas provokācijām, kuru mērķis ir novērst uzmanību no iekšējiem satricinājumiem. Citas valstis var gūt labumu no Krievijas vājuma un šķelšanās, atvieglojot savas drošības problēmas, paplašinot ietekmi un pat atgūstot teritorijas, kas zaudētas dažādās Maskavas impērijas versijās.

Citi stāsti, kurus rakstījis Janušs Bugajskis

Citi stāsti, kurus ilustrējusi Maryna Lutsyk


Janušs Bugajskis (Janusz Bugajski) ir Džeimstaunas fonda vecākais pētnieks Vašingtonā. Viņa jaunā grāmata “Failed State: A Guide to Russia’s Rupture” (“Neveiksmīga valsts. Krievijas sabrukuma ceļvedis”) 2022. gada jūlijā izdos Džeimstaunas fonds. Tulkojums ukraiņu valodā būs pieejams 2022. gada rudenī izdevniecībā ArcUA. Viņš ir 21 grāmatas un daudzu ziņojumu par transatlantisko drošību, Eiropu un Krieviju autors.


Abonējiet vietni The Arc!

Abonējiet The Arc jau šodien, un katru mēnesi jums būs pieejami trīs neparasti stāsti.

VAIRĀK NO 3. IZDEVUMA: